I

Visādās Anglijas noliktavās cītīgi nostrādājies, 2019 rudenī biju iekrājis pāris santīmus un izdomāju, ka dzīvē ir uzdevums doties uz pēdējo vēl neapmeklēto kontinentu – Dienvidameriku. Internetā papētīju variantus. Sākumā doma bija nonākt Kolumbijā, kaut kur attapties pamācīties spāņu valodu, iekulties kadā ķezā, bet sanāca tā, ka vasaras beigu izpārdošanā ieraudzīju vienvirziena biļetes no Parīzes uz Franču Gviānu. Opā! Vēl jo labāk. Galvenais, ko par to franču provinci zināju ir tas, ka tur atrodas ESA kosmodroms. Vienmēr biju gribējis ievērtēt, kā raķete skrien orbītā. Internetā raķešu nūģu saitos rakstīts, ka nākamā satelīta palaišana ieplānota novembra vidū. Biļetes pieejamas uz piekto novembri – aidā!

Tā nu savas lietas nokārtojis, darbu pametis un savai istabai apakš īrnieku atradis, Anglijas ugunskuru dienas laikā devos uz Notingemas autoostu. Pēdējās atvadas no alžīrija un ar lētu autobusu devos uz Londonu. Tur, lietainās viktorijas autoostas apkārtnē, vēl aizgāju nokūpināt pēdējo kāsi un ar nakts autobusu pa 20Eur devos uz Parīzi. Pirmo reizi arī šķērsoju grāvi pa slaveno tuneli, bet tajam inženierbrīnumam diemžēl iespaidīgi skati nenāk klāt.

Gaismas un mīlsestības pilsēta Parīze mani, četros rītā, sagaidīja ar bomžu apsēstu autoostu, tumsu un drēgnu miglu. Tā kā, līdz šim, tur vēl nebija sanācis pabūt, domāju nesmādēšu iespēju un ar telefona karšu palīdzību devos uz Sēnas upes pusi. Daudzu interesantu tiltu šķērsota, upe, jāteic, mazāka kā iedomājos. Tālāk nogāju garām, omai atbilstošajai, sadegušajai Notre Dame katedrālei. Pa tukšajām, pelēkajām ielām lēnām čāpoju līdz milzīgajai Luvras pilij arstikla piramīdu viducī un, kad sāka aust saule, pienākuma pēc, aizspēros arī līdz pašam Eifeļa tornim. 

Kad sāka vērties kafejnīcas un gaisu pildīja bagešu smarža, ielas pildījās ar glauni, bet pelēcigi ģērbtajiem varžēdājiem. Nodegustēju izslavēto franču kulināriju “le Burger King” restorānā un ar padārgo Parīzes sabiedrisko transportu braucu uz Orly lidostu.  Ap pusdienslaiku vēlos iekšā Air Caribe lidmašīnā, kur ļoti patīkamas, brūnas stjuartes par velti, iedeva gan paēst, gan lāsi sarkanvīna nodegustēt.

II

Franču Gviāna (turpmāk Gviāna), atšķirībā no citām atlikušajām franču kolonijām, ir daļa no Eiropas savienības, tāpēc nekādas imigrācijas nebija jāiziet. Ar Couchsurfing (CS) aplikācijas palīdzību biju sarunājis palikt nedēļu pie viena franču čaļa. Lidostā ierados, kad jau bija tumšs, bet tāpat uzreiz sejā iesitās karstais mitrais tropu gaiss. Drīz vien mani savāca Etjēns, ap 35 gadus vecs, būdīgs, vidēja auguma čalis ar blondu bārdu un regresējošu matu cekulu. Ar draudzīgu smaidu sejā spieda roku un stiprā franču akcentā, angliski teica ‘Laipni lūgts Gviānā!’

Drīz vien ar viņa mazo, balto Seatu nonācām kolēģa īrētajā 2 istabu tropiskajā mājelē, kas atradās visnotaļ patālu no galvenās pilsētas – Kajennas tādā kā ostas rajonā. Pie durvīm mūs gaidīja Etjēna trīskrāsainais austrāliešu ganu suns Marsels, kurš drīz vien kļuva par manu labāko draugu, jo bija gan super draudzīgs, gan paklausīgs. Vakarā jutos stipri saņurcīts, bet kādam alēnam, protams, bija spēks un kad Etjēns izvilka kastīti ar kaņepes lapas ornamentiem, zināju, ka tur būs omulīga vieta, kur apsēsties, aklimatizēties un gaidīt to raķeti.

Nākamajā dienā, ar stopiem, devos līdz dažu kilometru attālajam Carrefour lielveikalam. Gandrīz varētu aiziet kājām, bet saule dikti spiež un tur, gluži kā Jaunkaledonijā, rets un dārgs sabiedriskais, bet labi un izpalīdzīgi ļauži. Paika dārga, pretapdeguma krems dārgs. Produkti maksā aptuveni 2-3x kā Latvijā, jo pa lielam viss tiek ievests no mātes zemes Eiropā. Ļoti maz ko ražo uz vietas un Dienvidamerikas kaimiņvalstu produkti reti kuri atbilst Eiropas savienības prasībām. Pēcpusdienā gāju izvest pastaigā Marselu, bet tā kā karsts pēc suņa, tad pārsvarā dienu pavadīju šūpuļtīklā ar aukstu alēnu rokās.

Kad pienāca piektdiena, Etjēns agri pabeidza savu darbu reklāmas aģentūrā un, pilnā skaļumā klausoties krievijas panku mūziku, devāmies uz Kajennas geto iepirkt narkotikas. Zināju, ka esam īstajā vietā, kad varēja redzēt pamestas, sadedzinātas mašīnas un uz māju sienām rakstītus grafiti “1g=20Eur”. Piemetu rubļus zaļajam, bet mans blondais draugs uzsvilpa melnajiem čaļiem un paņēma bonusā gramu koka, par jau reklamēto summu. Un tad tik uz priekšu, vispirms uz dubļaino pludmali divatā notestēt balto un iedzert alēnus, tālāk ciemos pie kaut kādiem solīdiem Etjēna franču draugiem, kuri jau tik ilgi bijuši pie ekvatora, ka par baltajiem grūti saukt. Diemžēl viņi gan īsti angliski neviens nerunāja un manas franču valodas zināšanas ir diezgan katastrofālas. Diemžēl vidusskolā galīgi nepievērsu uzmanību, piedod madam Žuļī.

Vēlāk vakarā, jau nelielā hlamā, braucām uz Kajennas centru, ciemos pie Etjēna dominikaniešu friziera/dīlera Jorgi, kur ģimeniskā atmosfērā kopā ar viņa sievu paņēmām pa līnijai. Ik pa laikam frizētavā ievēlās vēl visādi dominikaniešu ielu tipiņi, bet ar tiem varēju mazliet parunāties spāņu mēlē. Pastāstīju savus piedzīvojumus, kā man gāja DR, viņi man par imigranta dzīvi Gviānā, un par to kā franču seriāla “Guyane”(iesaku) producenti viņus savaņģoja filmēties kā autentiskiem fona gangsteriem. 

‘Davai braucam uz upi! saka Etjēns, ‘kas ir upē?’ es jautāju, ‘nemīz, ta jau redzēsi’, ‘OK, kāpēc gan ne’ Salecām divās mašīnās un aiziet. Pie nelielas dubļainas upes izrādās ir imigrantu rajons, kur uz pāļiem saceltas būdiņas ar koka beņķiem. Visapkārt tumsa un no blakus esošajām mājelēm tiek operēti nelegāli bāri un ēstuves. Visādi čomi apstājušies ar mašīnām un no atvērtām durvīm spridzina regetonu. Mūsu brandžai pievienojās vēl divas brūnas Etjēna draudzenes lezbietes, no kurām viena bija stipri draudzīga un pālī nedaudz palaida rokas. Vēl alus, cīgas, rums, acis līp ciet, vēl viena līnija, opā augšā un kāpēc.. Un tā līdz četriem vai pieciem rītā. Jāuzteiz Etjēns, ka tādā kondīcijā ļoti prātīgi un labi vadīja mašīnu. Mājās nonācām bez problēmām un uzreiz izrubijos.

III

Sestdiena tika pavadīta briesmīgā fūgā, tik cik kāds mazais piucīts un vakarā skatījāmies UFC. Svētdien pa dienu ņēmām Marselu mašīnā un braucām kādus simt kilometrus uz dienvidiem, pa skaistu džungļu ceļu, uz ciematu, kas saucas Kakao, kur septiņdesmitajos gados attapās aptuveni tūkstoš laosiešu bēgļu. Ideja esot bijusi tāda, ka aptuveni vienāds klimats ar dzimteni, un gan jau aziāti nesmādēs. Un āreče – uzcēla saldūdens garneļu fermu un tagad ir populārs tūrisma galamērķis. Par dažām eirām gājām ievērtēt insektu muzeju. Johaid, kādi tik tur mūdži nedzīvo!  Dažas vaboles un zirnekļi bez maz plaukstas lielumā. Taureņu mājā gan ļoti skaisti, ņirb dažnedažādas krāsas, īpaši, esot nedaudz hajā. 

Ēdot gardo, ķīniešu stila cūkgaļas zupu, satikām vēl kādus Etjēna paziņas un izdomājām doties uz netālo upi nopeldēties. Ko tādu gaidīdams, es, viltieks būdams, biju paņēmis līdzi savu piepūšamo matraci. Cilvēku burvīgajā upes ielokā bija padaudz, bet es tik gulšņāju pa ūdens virsmu. Mmm, patīkami ļaut karstajai saulei glāstīt bālo ķermeni un vēsajai straumei kutināt dibenu. Šoreiz biju mācījies no pagātnes kļūdām un biju sasmērējies ar SPF 50+. Arī garspalvanajam draugam Marselam beidzot bija iespēja paplunčāties un atsvaidzināties. Vakarā mēs atkal piestājām Kajennā pie friziera Jorgi, vēl šo to paņēmām, bet vakaru, pirms darba nedēļas sākuma, pa mierīgo mājās ar Playstation.

Pirmdienā uzzināju, ka ēģiptiešu spiegu satelīta palaišana atlikta uz nedēļu un uzprasīju Etjēnam, vai varētu pie viņa palikt ilgāk. Tā kā mums abiem dzīves uztvere pa ceļam, tad viņš teica – ‘vari palikt cik vien ilgi gribi’, kas ir labi, jo Gviāna ir ļoti dārga vieta, kur nav ne viena hosteļa un lētākā istaba būtu vismaz 60Eur naktī. Nākamās pāris dienas pavadīju pa mājām, taisot ēst, vedot Marselu pastaigās un piedzīvojot pirmās kārtīgi ekvatoriālās lietusgāzes.

Mans nākamais uzdevums bija noskaidrot, kas vajadzīgs Surinamas vīzai, tāpēc savā barselonas kreklā ar 2 stopiem un 5km kājām devos uz Kajennas centru. Bija diezgan liela ķēpa atrast, kur uztaisīt pases foto, bet ar karšu palīdzību un google translate dzīvē daudz ko var panākt. Izstaigāju, beidzot, arī pašu pilsētas centru – tā neko. Pārsvarā 3 stāvīgas mūra un 2 stāvīgas koka mājas, kvadrātveida ielu izkārtojums. Jūrai pieiet pagrūti un nav baigi ko redzēt, pārsvarā nolaistas ēkas un pati piekraste klinšaina vai dubļaina. Šķita, ka to daudzi izmanto kā brīvdabas tualeti.

Vakarpusē satikos ar manu blondo draugu. Aizgājām uz īru krogu iedzert vienu auksto un pēc saulrieta devāmies uz centrālo parku, kur bija saradušies visādi ēdienu tirgoņi ar saviem vagoniņiem. Tur satikām Etjēna bijušo draudzeni – pus brazīlieti Marī, kas man ieteica pamēģināt Maracuya (garšīgs tropisks auglis) smūtiju. Ieēdām resnus burgerus un aizgājām netālu pie meitenes ciemā, lai  pabazarētu un pakūpināt ūdenspīpi un hašišu.

Gribēju teikt, lai nemīž un ņem cik var, bet nav mana vieta cilvēku mācīt. Tonakt gāju gulēt sapņojot, ko es darītu, ja pēkšņi bankas kļūdas dēļ es tiktu pie 33k. Kā vairākas dienas vēlāk runājām – nebija kļūda. Izrādījās Francijā bija miris viņa vectēvs un tā bija viņa mantojuma daļa. Kā noskaidroju, viņa ģimene ir buržuji, šampanieša darītāji, bet Etjēns ir melnā avs un gadiem ar nevienu no viņiem nebija runājis. Johaid, nezinu vai parakstītos uz tādu situāciju. Vairākus mēnešus vēlāk runājām FB un uzzināju, ka viņš paņēma dzīvokli Kajennā, lai būtu blakus dīleriem un foršam, lielam parkam, kur izvadāt Marselu. 25k ielicis pirmajā iemaksā un pārējo notrieca uzdzīvē – neslikti.

IV

Tā ritēja laiks. Katru otro diena sirsnīgi lija un bija dirnēšana pa mājām. Reizēm koku paņēmis Etjēns saka ‘davai maucam’, un es vairs neprasīju ‘kur?’ Lai pateiktu čomam paldies par viesmīlību, pāris dienas pirms došanās tālāk, izdomāju viņam piedāvāt paprovēt maģisko sēņu želeju(4ACO-DMT), ko mazliet biju paņēmis līdzi no Anglijas. Tās sestdienas rīta pusē katrs paņēmām pa pusotram gabaliņam un kopā ar Marselu pavadā gājām garā pastaigā. Pēc pusstundas sāku just sev sejā smaidu. Pēc stundas – kā sāk atvērties realitātes dimensijas.

Etjēns vēl izvilka veipošanas aparātu, pilnu ar THC šķidrumu. Kāpēc gan ne, pāris dūmi un patīkams pūkains mākonis galvā un miers sirdī. Ejot pa taku, meža izcirtumā ieraudzīju Milzīgu koku, kura saknes kā krāsainas, resnas čūskas vijās bezgalīgā attālumā un dziļumā. Pieejot pie milža stumbra redzēju, ka miza bija aprakstīta ar citplanētiešu senrakstiem un tai pieskaroties gluži kā avatarā sajutu kopību ar māti dabu un visumu. Tur jutu vēlmi apsēsties un kādu laiku uz to koku pablenzt. Ejot tālāk bambusa ģeometriskajās audzēs redzēju bezgalīgu fraktālu arhitektūru, ko iespējams bija savijuši super inteliģenti putni savām milzīgajām ligzdām.

Etjēns, sākumā teica, ka neko nejuta, bet vienbrīd apsēdās un sāka gardi smieties franču stilā, un nebeidza smieties nākamās 4 stundas, galvenais sajūsmas avots bija suns Marcels, kurš kā spīdīgs, draudzīgs pokemons bija pārvērties par līdz šim neredzētu ugunssuni , kas mūs sargāja no visām pasaules briesmām un negācijām. Ejot dziļāk mežā uzgājām vecas, pamestas kakao plantācijas drupas, kas mums lika justies kā Indiana Jones filmā. Etjēns atrada aizvēsturisku tējkannu un sāka iepozēt bildēm tā, it kā būtu līdz sirds dziļumiem sapratis un atspoguļojis sarūsējušā čaiņika esību.

Ir, protams, pagrūti paskaidrot un atcerēties, ko cilvēks jūt sirdī sēņu tripa laikā, bet labā kompānijā, es vienmēr jūtu tikai labestību un mīlestību pret draugiem, ģimeni, zemi un visumu. Kad atnācām mājās vēl ilgi rēcām un salīdzinājām, ko kurš redz mākoņos. Etjēns ietinās savā zaļajā šūpuļtiklā un bērnišķīgi smejoties viņu, ik pa laikam, dramatiski rāva vaļā un triumfējoši paziņoja  ‘Es esmu kāpurs!’

V

Pāris lietainas dienas vēlāk, beidzot bija laiks doties uz Kourou, skatīties, kā to raķet’ laiž gaisā. Kad pakojos, blondais man vēl iedeva kādus 50$ brazīliešu reālos. Es biju tik priecīgs, ka, lai pateiktu paldies, viņam darkwebā pasūtīju 10 sēņu želejas (pēc pāris mēnešiem esot pienācis, un stāstīja, ka, esot bijusi visu laiku labākā diena, ņemot kopā, ar, nu jau atkal draudzeni, Marī).

Lai nu kā, pēc vairāk kā divām tur pavadītām nedēļām, Etjēns mani vēl aizveda 60km uz Kourou. Pats teica, ka tur, gadiem dzīvojot, tā arī vēl nebija redzējis raķetes palaišanu tuvumā. Nelielajā pilsētā paņēmām četrpaku un vēlā pēcpusdienā devāmies uz pludmali. Tur jau bija uzstādīti ekrāni ar video no kosmodroma un sākusies vienas stundas laika noskaite . Mēs priecīgi atradām vietu kur piesēst,ar skatu uz kosmodroma pusi, uztinām vienu mazo un… un nekas. Atkal nez kāpēc atcēla.

Jau pēc saulrieta mani nometa piepilsētā pie vāciešu kunga Vulfganga, pie kura biju sarunājis nākamās naktsmājas. Atvadījos no mana blondā drauga un gāju iepazīties ar atvaļināto vācu inženieri, viņa melno vietējo sievu un vēl diviem franču tūristiem, kas arī pie viņa pagalmā palika ar saviem šūpuļtīkliem.

Diemžēl, nākamās 3 dienas no vietas solīja, bet atlika palaišanu lietus dēļ. Pirmoreiz, kad gāju uz pilsētu meklēt lielveikalu izlādējās telefons un bez kartes ilgi maldījos, līdz sapratu, kā nonākt atpakaļ. Gandrīz stipri neveikli sanāca. Tai pat laikā, nez kāpēc, sākās palielas muguras sāpes. Laikam ķermenis nebija radis gulēt šūpuļtīklā. Vienīgais labums, ka Vulfgangs pats mīlēja hašišu. No viņa par 30Eur paņēmu 4 gramus zaķu spiru paskata mantu, un tās dienas pavadīju ar frici runājoties par dzīvi un ceļojumiem un cenšoties remdēt sāpes.

26. novembrī, pēc Gviānā 3 pavadītām nedēļām, beidzot ar zināmu parliecību devos, uz nu jau pazīstamo, Kourou pludmali. Tur laicīgi ieņēmu vietu uz akmeņiem, ieliku austiņās Pink Floyd, kūpināju mazos spiru kāsīšus un tad vienā momentā, kad biju nedaudz novērsies – būm! Tālumā eksplozija, gluži kā piedzima otra saule. Tauta plaudē un velk ārā telefonus. Kādu minūti tīri vertikāli pacēlās gaismas lode un tad peldēja no rietumiem uz austrumiem pa debesjumu kā pa bumbas iekšpusi. Pāri galvai 3 minūtes kā spožs meteorīts lēnām zīmēja savu izmežu asti. Kad jau liekas sāk krist uz leju, raķete vēlreiz nozibēja un pazuda no skata, atstājot tikai dūmu asti, kuru vējš drīz vien salocīja nedabisku mākoņu formās. Noteikti ir vērts, reizi dzīvē, ko tādu redzēt!

Ejot atpakaļ caur pagalmiem, uzdūros milzīgiem grafiti, uzgleznotiem uz daudzstāvu bloku māju sienām. Visi darbi interesanti par tēmu – mērkaķi kosmonauti. Prieks redzēt augsta līmeņa ielu mākslu. Tas noteikti dod vielu pārdomām par to kas mēs esam, no kurienes nākam un kur dodamies.

No rīta vācietis piedāvāja aizmest 10km līdz lielceļam, kur stopējot ilgi negaidīju, līdz paņēma cilvēki pikapā uz Surinamas pusi. It kā prasīja naudu, bet teicu – ‘nav naudas, nelaiž laukumā’ un aizveda tāpat. Pie Maroni robežupes būdā samaksāju 37Eur par vīzu. Rindā stāvot iepazinos ar Irākiešu biznesmeni Ali, ar kuru kopā par 6 eur šķērsojām upi. Viņš piedāvāja doties tālāk ar viņa nolīgto šoferi, kurš gan pailgi nerādījās. Pie viena no veiklajiem zēniem izmainīju 10Eur uz 100 Surinamas dolāriem. Ar skatu uz upi paēdām pusdienas, nodegustēju “Parbo” alu un drīz devāmies uz Surinamas galvaspilsētu.

VI

Lai gan Surinama ir vairāk kā divas reizes lielāka par Latviju, tā ir Dienvidamerikas mazākā neatkarīgā valsts. To apdzīvo aptuveni 600 tūkstoši ļoti jauktas izcelsmes cilvēku – daudz indiešu, afrikāņu, indonēziešu, Dienvidamerikas indiāņu, balto un visas iespējamās kombinācijas, kas laika gaitā samiksējušās. Lielais vairums dzīvo galvaspilsētā Paramaribo vai citur ap piekrasti. Lielāko daļu teritorijas klāj lietusmeži. Atlantijas okeāna krastā tauta audzē rīsus un palmas, bet pludmales īsti neatradīsi. Daudz lielas upes, alumīnija rūdas un zelta raktuves. Oficiāli runā holandiešu valodā, bet arī angliski nebija problēmu sazināties.

Paramaribo pārdaugavā, kas saucas Meerzorg, biju sarunājis palikt caur CS pie indiešu čaļa Višala un viņa ģimenes. Vakarpusē māju, kuras pagalms ir stādaudzētava, atradu diezgan veikli. Sapazinos ar angliski labi runājošo, plikpauraino namatēvu. Jutos saņurcīts, bet priecīgs atskārtu, ka biju nejauši šķērsojis robežu ar nelieliem haša atlikumiem, ko slepeni, pirms aijā žū žū, arī nokuriju.

No rīta devos uz netālo laivu piestātni, lai šķērsotu Surinamas upi, kas vēl pirms 10 gadiem sadalīja valsts ceļu sistēmu divās daļās. Mana misija – atrast Gajānas vēstniecību, ko ar karšu palīdzību arī veikli izdariju. Tur noskaidroju, ka vīzai būs vajadzīgas aptuveni 5 dienas, visādi stulbi dokumenti un 40$.

Gāju uz vienu bankomātu – neņem manu karti. Gāju uz otru – tas pats. Trešo – atkal. Bļin! Izstaigāju nedaudz pilsētas centru, kas jāteic visnotaļ patīkams, ar tādu kā nodrupša koloniālisma piegaršu. Daudz koka ēkas, skaista katedrāle un visādi pieminekļi. Nevarēju izdomāt, ko darīt tālāk, spiež saule, baigi karsts.  Ar autobsu braucu atpakaļ pie Viša uz mājām pāri jaunajam, milzīgajam tiltam. Višs man vēlāk stāstīja, ka Visa karti ņem tikai vienas specifiskas bankas bankomāti.

Nākamās pāris dienas mājas saimnieku redzēju stipri maz. Pārsvarā vienītī izstaigāju visu rajonu. Katru rītu mani saullēktā kaitināja kaut kāds kolibri tipa spārnainais, kurš duraks dauzīja pa stiklu ar knābi. Laikam mēģināja uzbrukt savam atspulgam, bet viss ko sasniedza bija uzkāpt man nervā. Vienā vakarā uzkāpu tiltā, kas ir pilsētas augstākais punkts, safilmēju ļoti skaistu saulrietu violeti sarkanos toņos un dzēru Parbo 750ml alu. Aiz gara laika arī iesviedos internetā pāris Latīņamerikas romantikas saitos un samiedzu ar aci visādiem meitiešiem.

Viendien vakarpusē gāju uz vietējo ķīniešu veikalu pakaļ alēnam, humora pēc vienam jauna paskata melnajam uzprasīju: ‘Eu bratan, nezini kur zaļo var sazīmēt? ‘Nē’, šis man saka, tādu lietu nedarot. Nākamajam cilvēkam uzdevu to pašu jautājumu, čalis saka, ‘kāp mašīnā’. Tur gaida viņa draudzene, nedaudz parunājām, nogriezāmies no galvenās ielas un apstājāmies pie kaut kādiem restotiem logiem. ‘Cik tev zaļo vajag,’ man prasa šoferis. ‘Nu man ir 10$ aptuveni, uzprasi varbūt hašs ir?’ ‘Skaidra runa, brāl’ atbild šoferis. 

Momentu vēlāk 2g brūnais kabatā un cilvēki ļoti laipni aizveda mani apakaļ uz ķīniešu veikalu. Te laikam jāpiemin, ka jaunībā domāju, ka hašišs ir stiprāka zāles forma, bet nē, izrādās, ja ar saprašanu tin, tad ļoti maiga un atslābinoša viela, kas neliedz operēt ikdienas situācijās. Varbūt izklausās mazliet pārgalvigi, iet klāt nejauši satiktiem cilvēkiem un lekt viņu mašīnās, bet no manas pieredzes tie, kuri grib tevi apkrāpt paši piepišas. Un nevar noliegt, ka fakts, ka pagadījās piedzimt ar krāniņu arī palīdz tādās situācijās nebaidīties no svešiniekiem. Lai nu kā, no manas pieredzes, ja dzīvē ej ar smaidu un pozitīvismu sirdī, tad parasti viss ir kārtībā.

VII

Kad man beidzot piezvanija no Gajānas vēstniecības, bija laiks atvadīties no Viša un indiešiem. Nākamā problēma izrādījās kaut kur reāli tikt pie USD, ko tur pieprasīja. Nevienā bankā, nevienā kantorī vairāk kā 10$ nevar dabūt par vietējiem dolāriem. Otrā virzienā, cik vien vēlies. Kā beigās sapratu valsts ilgi turēja mākslīgu kursu, ko beidzot padevās un devalvēja 2020 gadā par 100%. Lai nu kā, ilgi nevarēju saprast, ko darīt, līdz beigās izštukoju, ka varu samainīt 40eur, kas no Francijas bija palikuši. Priecīgs par vīzu pasē, biju gatavs doties tālāk, bet vispirms gribēju aizbraukt uz džungļiem un Brokopondo ūdenskrātuvi – milzīgu HESu 200km uz dienvidiem no Paramaribo. Holandieši savulaik bija appludinājuši visu centrālo valsts rajonu, lai iegūtu elektrību alumīnija rūdas kausēšanai.

Autobuss bija ļoti lēts un nepārbāzts. Vēlā pēcpusdienā izkāpu lielā dambja pakāpē. Labs, bet, protams iežogots. Man vienmēr dikti patīk doties tūrismā apskatīt HESus un citi inžinierobjektus. Īsti nezināju, kur iet, bet augšā pie mākslīgā ezera atradu Afobaka ciematu, kur, pie neliela ķīniešu veikala, tusēja vietējie melnie čomi. Iespēros iekšā, paņēmu 3 alēnus, apsēdos blakus vīriem uz lētajiem plastmasas beņķiem un sākām bazarēt. Jauns rasta Mutt, viņa sencis Rudi, jau pālī un viņu čoms benzīna dīleris Evans. Sāku dzert savu alēnu un starptautiskās draudzības vārdā piedāvāju čomiem atlikušos divus. Es uztinu savu mazo haša kāsīti. Zēni smējās un izvilka vienu savu treknuli rasta stilā.

-‘Kur paliec pa nakti?’ man jautā Mutt. ‘Aj, ta redzēs, hamoks ir, mežu daudz.’ Es šiem atbildēju. ‘Davai nāc pie manim pagalmā varēsi piesiet, būs drošāk’, teica dredlokainais kolēģis. ‘Toč neiebilsti?’ ‘Viss bumbās, viena pasaule, viena mīlestība, man tik sievai jāpasaka.’ viņš atbildēja.

Tā kā biju super labā omā pateicu, ka, ja kaut ko vajag vakariņām, varu priekš viņiem iegādāt. Pēc kāda laika atnāca sieva, pateica, ka grib vistu. Domāts darīts, nopirku viņiem veselu saldētu vistu pa 5$. Vēlāk vakariņās arī ar Mutt ģimeni to arī ēdām ar rīsiem un kaut kādu ļoti asu mērci.

Bet pirms tam sajutu sevī vēlmi iet skatīties saulrietu pāri ūdenskrātuvei. Lūkojos pāri mierīgajiem ūdeņiem kā saule pazūd aiz horizonta un iekrāso debesis skaistos oranžos toņos. Kādu stundu sēdēju uz akmeņa ar sarkanām acīm un smaidu sejā. Skatījos kā zvejnieki airē mājās, dzied man nezināmi putni un tālumā līgo appludinātā meža koku galotnes. Notiekti varu labāk sajust saikni ar dievu saulrietā, nekā jebkurā baznīcā.

Viņu pagalmā veikli piesēju savu šūpuļtīklu. Saimnieks man teica, lai neākstos un eju gulēt viņa pusaudžu meitu būdā, bet atteicos, jo negribēju nonākt potenciāli neveiklā situācijā. Naktī, atkritumu ugunskura gaismā, vēl nedaudz slepeni iekapājām kaut kādu banānu šņabi, un drīz vien veiksmīgi atlūzu.

VIII

No rīta biju ieplānojis stopēt uz Brownsberg dabas parku, kas atradās ūdenskrātuves otrā krastā, pārsimt metru augstā kalnā. Mājas saimniekam no rīta prasīju, kur var padirst. Šis teica, ka pie viņiem īsti nav kur. Bet šis uzstāja atrast man vietu pie kāda no brālēniem un visiem ciematniekiem jautāja, kur baltais var nolikt kluci. To arī pie trešajiem informētajiem cilvēkiem arī izdariju. Mans rastas draugs pa ceļam uz darbu mani vēl ar mašīnu aizveda līdz šosejai, kur bija pagrieziens uz man nepieciešamo pusi.

Ļoti veikli izdevās apvārdot holandiešu pensionāru pāri, kuri bija piestājuši krustojumā. Paņēma un savā kondicionētajā džipā aizveda uzreiz līdz pašam kalnam. Biju ļoti priecīgs, ka tajā karstumā nebija ar mugursomu jāstibo 15km kalnā. Pa ceļam, to vien varēja redzēt, kā vairāk un mazāk haotiskas zelta raktuves. Dubļi un iznīcināts mežs. Un tā līdz pašai dabas parka ieejai. Un pāris nelegālos zeltračus redzēju arī dabas parkā.

Džungļu stacijā samaksāju 12$ par ieeju un vietu naktsmājai, jeb nojumi, kur piesiet hamoku. Jāteic, ļoti patīkama vieta – nedaudz vēsāks gaiss, nebija odu, milzīgi koki, visapkārt taureņi un neskaitāmi putni skaisti klaigā. Pāris vietās redzams fantastisks skats uz lejā esošo, džungļu ieskauto, Brokopondo ūdenskrātuvi. Pēcpusdienā pa meža taku gāju meklēt kādu no slavenajiem ūdenskritumiem un pēc garas, sviedrainas pastaigais attapos pret dziļu gravu, kur gan tobrīd plūda tikai maza, maza tērcīte.

Te, jāsaka, biju pieļāvis kļūdu, jo biju aizgājis pastaigā ar apaviem, bet bez zeķēm un atpakaļceļā, kāpjot kalnā, pamanijos uzberzt ļoti sirsnīgas tulznas. Kad līdz nometnei vēl bija palicis tikai kāds kilometrs, sāka tik sirsnīgi gāzt lietus, ka nezināju kur likties, Pirmās desmit minūtes slēpos zem kokiem, bet drīz no tā nebija nekāda jēga. Un stipri slapjš atvilkos atpakaļ. Labi, ka tur operēja neliels restorāniņš, par spīti tam, ka, bez manis, bāzē palika tikai pāris citi tūristi. Vakarā biju super laimīgs pa 4$ ieēst zivju zupu ar rīsiem.

No rīta baigi viltīgi pamodos ap 5am un aizgāju uz skatupunktu nolikt savu kameru. Gribēju pamēģināt uzņemt time-lapse video ar saullēktu pār ezeru, bet, kad pēc trīs stundām atgriezos un noskatījos video, viss, ko varēja redzēt ir, kā mākoņi un migla paliek arvien gaišāki.

IX

Atpakaļceļā, ejot lejā no kalna, 3 stundas neredzēju nevienu mašīnu. Pirmās pāris stundas mani pavadīja tikai džungļu skaņas. Ilgi sekoju lielam zilam taurenim un filmēju krūmos kaut kādus krāsainus, tītara tipa putnus, kas, nez kāpēc, no manis nebaidījās.

Pie lielceļa pagrieziena pirmā mašīna, kas brauca, bija jauns Hilux un uzreiz arī paņēma līdz Paramaribo. Šoferis Patriks ļoti interesanti stāstīja par zelta biznesu, kas man vienmēr ir fascinējis. Kad nonācām pilsētā sāka gāzt lietus, tāpēc izdomāju vēl pāris stundas patusēt mašīnā, kamēr viņš braukāja pa pilsētas industriālo rajonu un meklēja sava ekskavatora rezerves daļas.

Todien biju sarunājis vēl pāris dienas pavadīt Paramaribo pie cita CS namatēva, buržuja, pusmūža geja un laba cilvēka –  Loida. Pēcpusdienā mani veikli savāca no vietējā Maķīša un aizveda uz savu super foršo, jauno māju. Ak, kāds prieks civilizācijā –  visur māksla par Budas tematiku, sava istaba, tīri balti palagi. Kad baudīju pirmo ceļojuma karsto dušu atklāju, ka man piesūkušās kādas 10 ērces, bļin! Ar kauna sajūtu un mokām viņas neveikli izplūkāju, bet tās, kuras bija piesūkušās ceļgalu aizmugurē, locītavā kaut kā tik neveikli izrāvu, ka pēc tam mēnešiem niezēja un līdz galam nedzija.

Nākamo dienu pavadīju baudot dzīves ērtības ieskaitot kārtīgu gaisa kondicionētāju un WiFi. Kad Loids atbrauca no darba mājās teica, ka jābrauc uz darba balli. Būšot dejas un kokteiļi. Ok, domāts darīts. Uzvilku savu zili zaļi puķaino kreklu un devāmies uz lepnu jumta bāru, kur Loids, kā mārketinga menedžeris, bija uzorganizējis lusti kaut kādas putnu gaļas kombināta cilvēkiem.

Kamēr viņš vēl rosījās un organizēja situāciju, es blakus restorānam ieraudzīju netālu esošo mākslīgo futbola laukumu, kur čomi spārdīja bumbu. Aizgāju ciemos, nedaudz paskatījos un uzprasīju vai nevar nedaudz uzspēlēt. Kādas 5 min akurāti noskraidīju un tad ar slapju muguru neveikli gāju atpakaļ uz restorāna terasi, kur jau bija saradušies ļaudis.

Loids mani iepazīstinaja ar pāris svarīgākajiem cilvēkiem – holandiešu īpašniekiem. Jutos tur stipri nepiederīgs, bet, ja dod pa velti ēst un dzert, kāpēc gan ne. Kad naktī sāka spēlēt visādu populāro mūziku un biju sirsnīgi sadegustējies visādus kokteiļus arī pārvarēju kaunu un gāju lēkāt un dejot ar pusmūža surinamiešu cilvēkiem.

Rīta fūga, protams, bija neizbēgama, bet pēcpusdienā jutos pietiekami labi, lai ar Loidu braukātu apskatīt Paramaribo lepnos galus, kurus vēl nebiju redzējis. Šis, stipri seksuāli advancēts un atklāts cilvēks, stāstīja, ka mūsdienās bez 3 džekiem orģijā vairs vispār nestāv. Kāpēc gan ne, ja man neuzmācās, lai katrs dara, ko grib. Aizgājām uz viņa mīļāko ķīniešu restorānu lepni paēst un braucot mājās uzprasiju, lai piestāj pie vietējā ķīniešu veikala, kādu alēnu paņemt. Tur ārpusē tusēja pāris melnie  zēni. Tā garāmejot uzprasīju vai varbūt nav hašs?  ‘Skaidra runa, nāc iekšā veikalā, pie gaismas, lai var nosvērt.’ Teica viens no viņiem. Nopriecājos par puišu biznesa atklātību un paņēmu mazo gramiņu pa 7Eur.  Vakarā ar Loidu, kurš principā nelieto, viņa dārzā pie Budas statujas vienu relaksēti noprovējām un smējāmies par dzīves sirreālismu.

X

Loids pirms darba mani paveda kādus 20km līdz pilsētas galam, kur no lielceļa stopēšana īsti nedevās, tāpēc, kad apstājās sarūsējis busiņš un pāris melnie paprasija 1.50$ par 35km šoreiz nenožīdoju, jo vieta bija visnotaļ nepateicīga. Tālāk jau gāja stipri veiklāk un kopā ar 5 stopiem, diezgan veiklā ritmā tiku līdz Surinamas – Gajānas robežupei. Visgarākais stops bija ar vecāka gadagājuma melno tālbraucēju Rubenu, kurš stāstīja savu bēdu stāstu, kā holandiešu dakteri esot eksperimentējuši ar viņa dēla veselību un padarījuši par invalīdu. Tagad Rubens gadiem tiesājoties par kompensāciju un teica, ja neatzīs vainu, braukšot spridzināt Amsterdamu.. Dēm.. Uz pozitīvākas nots pie rietumu rajona lielākās pilsētas Niew Nickerie, paņēma čalis, kurš stāstīja, ka UFC smagsvars Jairzinho Rozenstruik ir viņa bērnības klasesbiedrs. Arī labi.

Surinamas rietumos var redzēt bezgalīgus rīsu laukus un visāda paveida kanālus, tiešām var just, ka bijusī daļa Nīderlandes. Kad nonācu robežpunktā, izrādījās, ka esmu nokavējis tās dienas vienīgo prāmi par vienu stundu. Značit turpat uz vietas jāgaida gandrīz diennakts. Neko darīt, atradu vientuļu pajumti, kur pagulšņāt. Skatījos telefonā nolādētos seriālus un kūpināju atlikušo brūno. Pēcpusdienā izklaidējos vērojot lielu ķirzaku, kas lēnām gāja cauri teritorijai. Vakarā aizgāju līdz robežsargu mājai, pieklauvēju pie durvīm, pastāstīju, kas un kā un uzprasīju karsto ūdeni roltonam.

Tonakt, maitas odi baigi sirsnīgi sakoda dibenā, pat cauri diviem šūpuļtīkla neilona slāņiem. Kādos septiņos no rīta sāka sarasties tauta. Mans mierīgais, klusais postenis tika neapturami ieskauts. Tauta tik uz mani blisinās, pēkšņi parādās arī visādi tirgoņi, cilvēki sēž rindās un iet cauri imigrācijai. Kamēr sēdēju gaidīšanas telpā, viens mazs muļķa kolibri ilgi dauzījās pret stikliem un nevarēja atrast durvis. Vietējiem likās pohuj, bet es par viņu apžēlojos un ar vairākiem mēģinājumiem notvēru, uzmetot savu lietus jaku un izlaidu ārā. Ar lielu pacietību sagaidīju, kā ap vieniem, beidzot atgāja laiva uz trešo Dienvidamerikas pastarīti –  Gajānu.

XI

Gajāna –  bijusī angļu kolonija. Līdzīgi kā Surinamā valda etnisks mudžeklis. Arī tāpat daudz džungļu, lielu upju, zelta raktuvju un etnisku konfliktu. Pasaulē kļuva slavena, kad Džima Džonsa kults uzrīkoja pašnāvības slaktiņu un nogalināja gandrīz tūkstoš savas komūnas biedrus Gajānas džungļos. Man, protams, bija interese tur nonākt, bet tas šobrīd ir praktiski neiespējami, ja nav sava helikoptera vai laivas.

Ceļš no robežas uz galvaspilsētu Džordžtaunu nebija tāls, bet sastregumi milzīgi, ceļa darbu dēļ. Diemžēl neizdevās atrast nevienu CS cilvēku pie kura varētu palikt, tāpēc biju pirmajām 2 naktīm paņēmis istabu caur Booking pa 25$ naktī. Lai gan valsts visnotaļ nabadzīga, nebija pieejama neviena lētāka naktsmītne.

Vietu atradu ar grūtībām, kaut kur virs dārzeņu veikala no otras puses. Vismaz kubiešu čaļi, kas menedžē bija ļoti draudzīgi – iedeva šotu ruma un bezmaksas augļu sulas, bet pati istaba bija viduvēja. Diemžēl izrādījās Gajānā ir pasaules skaļākās mašīnu audio sistēmas un viņiem patīk apstāties pie netālu esošā bāra un līdz nakts vidum spridzināt regetonu kā koncertā.

Nākamajā dienā gāju apskatīt pašu pilsētas centru, bet jutos visnotaļ vīlies – neizteiksmīgas cementa ēkas, ietves praktiski neeksistē, peļķes, liela satiksme un internets no SIM kartes, ko paņēmu diezgan iesūkāja. Kad biju gatavs iet atpakaļ uz viesnīceli sāka kapitāli gāzt lietus, tāpēc iespēros pirmajā taksī. Tur visādas uzlīmes “Legalize” un “Jah bless” Jau zinu kas par ģēlu, prasu šoferim, ‘zin, kur pie zaļā tikt?’ ‘Skaidra runa. 10$ 4 mazie maisiņi.’

No viesnīcas sāku organizēt savu galveno mērķi – apmeklēt fantastiski skaisto Kaieteur ūdenskritumu. Pēc nelielas opciju izpētes pieteicos lidojuma tūrei pa 125$ pēc 3 dienām. Zināju, ka, ja vēl 3 dienas jātorčī, jāatrod labāka vieta, kur to darīt. AirBnB atradu mini dzīvoklīti tuvāk centram pa 28$ dienā, skaisti. Nākamā doma – ‘ ja ir sava vieta, tad jāsarīko kāda romantiska situācija.’ Jau esot Gviānā un Surinamā, biju sācis čatot ar visādām meitenēm dažādās reģiona valstīs, un tieši tagad bija iespēja ar vienu no viņām satikties.

Džanna, atnāca satikties uz kafūzi nākamjā pēcpusdienā. Simpātiska melnā meitene, kas augusi Kanādā un tagad atpakaļ Gajānā studē medicīnu. Liela tvirta pācpuse, sportisks ķermenis, un smaidot redzamas breketes. Sākumā jutos, kā vienmēr, nedaudz neveikli, bet meitene uz mani skatījās ar kārām acīm, kā uz baltās šokolādes gabaliņu. Pie kafijas, kad rokas mazliet paslīd un saskarās kājas, sapratām, ka mums ir pa ceļam. Tajā pašā vakarā uzaicināu viņu pie sevis ciemos visu vakaru entuziastiski pamīlēties.

Nākamajā dienā, kamēr meitene bija universitātē, sarakstīju un izsūtīju vairākas pasta kartiņas gan vecākiem gan draugiem. Aiz gara laika, caur CS hangouts opciju sarakstijos un satikos ar vienu topošo advokātu Kristoferu. Kopā sēdējām uz manas ēkas jumta kurījām zaļo, klausījāmies regeju un runājām par dzīvi. Šis stāstīja ka grib likt savu maģistru Anglijā, diemžēl mūsdienās skolas maksā 3x vairāk kā tad, kad es studēju un, dzīvojot Gajānā, tādas summas iekrāt ir ļoti grūti. Vakarpusē šis gribēja iet uz centru tusēt, bet es sūtīju viņu prom, jo atkal nāca ciemos Džanna. Tālāk, kā jau – sekss, zaļais, sekss, zaļais, Popeyes Chicken, sekss, alēns, miegs.

XII

Rīta pusē vēlreiz izmantoju romantisko situāciju un pēc tam kopā ar meiteni braucām uz vietējo lidostu, no kurienes viņa devās uz universitāti, bet es gaidīju savu mazo tūrisma lidmašīnu uz ūdenskritumu. Aparāts maziņš – pilots un 8 sēdvietas. Skati fantastiski. Vispirms pagrieziens gar okeānu pāri Džordžtaunai, tad, pielipis pie loga, skatītjos, kā gar Essequibo upi pamazām beidzas ceļi, apdzīvoti ciemati un zeme pārtop par bezgalīgu zaļu paklāju, ko tikai vietām kā rētas sabojā neskaitāmas zelta raktuves. Pēc stundu gara lidojuma visbeidzot tālumā parādās Gajānas plakankalne, stāvas izolētas klintis, kas no ielejas paceļas kā milzu pakāpieni.

Pirms nosēšanās pilots nolidoja gar pašu ūdenskritumu un vienkārši atkarājās žoklis – wow! Daugavas apjoma ūdens krīt 250m vienā kritienā un aizplūst pa dziļu, zaļu sienu ieskautu, kanjonu. Pēc pāris riņķiem, kad visi bijām kartīgi sabildējušies, turpat blakus nelielajā lidlaukā nosēdāmies un gājām muzejā apskatīties izstādi par vietu. Sagaidījām vietējo gidu un gājām uz kanjona pusi.

Gids interesanti stāstīja gan par vietējiem augiem, gan dzīvniekiem, gan ģeoloģiju, bet nekas nevar būt labāks, kā vienkārši iet un blenzt uz to ūdens spēku. Es esmu daudz ūdenskritumus dzīvē redzējis, bet laikam Kaieteur paņem žetonu. 3 dažādi skata punkti, neskaitāmi selfiji. Kad tauta mazliet paklīda, piesēdu uztīt vienu mazo un cik nu var pameditēt un izbaudīt fantastiskos skatus. Diemžēl bija dotas tikai divas stundas, ko tur pavadīt, bet vismaz paveicās ar laika apstākļiem. Nākot atpakaļ uz lidlauku, bonusā izdevās krūmos ievērot ļoti retos un spilgti oranžos Cock of the Rock putnus.

Kā vēlāk uzzināju no sava kompanjona Venecuēlā, viņš arī bija apmeklējis Kaieteur, bet to darīja nedēļas garumā cīnoties cauri džungļiem ar kājām un laivām un nostopētām zeltraču lidmašīnām. Protams, tas daudz vairāk bendē nervus un prasa gan laiku, gan naudu, bet noteikti piepildījuma sajūta, sasniedzot tik episku galamērķi, ir vēl daudz lielāka, nekā aizlidojot ar tūri. 

XIII

Džordžtaunā visu vakaru un nākamo dienu lija un paliku dirnēt savā AirBnB. Vēl pēdējo nakti pavadīju ar meiteni un sāku plānot, kā tikt uz Brazīliju. Ceļš, kas savieno šīs trīs mazās valstiņas ar pārējo Dienvidameriku, ir tikai viens, un tobrīd nebiija manī vēlmes nedēļu pa lietu stopēt, tāpēc aizgāju par 60$ norezervēju busiņā priekšējo sēdvietu. Atiešana uz Lethem pilsētu Brazīlijas pierobežā teorētiski bija plānota sešos vakarā. 550km, 15 stundās, neskan tik traki.

Kamēr gaidīju izbraukšanu, aizgāju apgriezt matus vienā no āra frizētavām pilsētas parkā. Čalis nokāsa 4$ un nebija baigi eleganti, bet nu ko var gribēt. Kad sāka satumst mani informēja, ka nevarēšu sēdēt priekšā, jo esot kaut kāds slims kungs, bet esot man ērta sēdvieta tieši aiz šofera.. ok .. gaidu vēl stundu, divas, trīs, četras cilvēku arvien vairāk bāžas busiņā, mantas kraujas uz jumta, kad es saku, ka tur nav vairs vietas, man iedod kaut kādu, bļin, spilvenu un saka, ka varu sēdēt tajā spraugā starp durvīm un sēdekli blakus 4 resnām mammām.. Nopietni gribēju nospļauties. Vai tiešām 60$ nopērk tikai spraugu? Tā jau tā ir dārgākā autobusa biļete, ko jebkad esmu pircis. Bet bija nupat pusnakts, nekur vairs nelikties.

Tā nu tur iespiests naktī mocijos, gulēt nav iespējams, ceļš dubļains un līkumains. Šoferis visu laiku spēlē mūziku, labi vismaz, ka klausāmu regeju. Ik pa laikam visiem jakāpj ārā atskaitīties policijas kontrolpunktos, kas vismaz ļāva izstaipīt notirpušās kājas. Kaut kur ap pieciem apstājāmies vie vienas upes uz stundu gaidīt prāmi. Parunājos ar šoferi un šis padalījās ar pāris dūmiem, kas man vismaz atslābināja nervus uz situāciju – pajāt, kā ir, tā ir. Rīta pusē ceļš uzlabojās un nonācām savannā – plaši zāles lauki, kas veido lielu daļu Roarimas štatu Brazīlijā un Venecuēlas pašus dienvidus.

Putekļainajā Lethem pilsētā galīgi saņurcīts, karstā dienas viducī mēģināju stopēt uz robežu, bet sanāca kājām noiet 7km. Vismaz skati burvīgi ar tālumā esošo kalnu grēdu. Robežu šķērsoju bez īpašiem atgadījumiem. Brazīlijas pusē labs ceļš, bet stipri maz mašīnu. Viens vietējo pāris apstājās un piedāvāja pa 10$ aizvest uz reģiona galveno pilsētu – Boa Vištu, nospļāvos un piekritu, jo zināju, ka tur man jau ir sarunātas naktsmājas pie jaunu foršu geju pāra. Vienīgā nelaime bija sazināties Whatsapā. Sit mani nost, bet nekur nevarēju atrast WiFi. Atradu kalonku, kur nopirkt SIM karti, bet bija diezgan liela mistērija saprast kā viņu ieinstalēt, jo izvēlne tikai portugaliski. Ar lielu žestikulācijas palīdzību paveicās un vienā bārā viesmīis par mani apžēlojās un piereģistrēja ar savu ID kartes numuru. Pēc tam jau viegli atradu savas naktsmājas.

Tālāk? Tālāk izdomāju, ka jāmetas uz vienu roku ar Raineru, Austriešu ceļotāju, kurš arī bija palicis pie Loida Surinamā, un jābrauc ievērtēt Venecuēla. Par to lēmumu ilgi šaubijos, jo bija dzirdēti visādi briesmu stāsti, bet lēmums izrādījās pareizais, jo, ne tikai nedabuju mačeti ribās, bet Venecuēla izrādījās viens no dīvainākajiem, interesantākajiem, skaistākajiem ceļojumiem dzīvē.

PS.

Vizuālam iespaidam var vēl uzmest aci kādiem viedo no tā perioda:

Raķete – https://youtu.be/q4d5RhemJe4

Surinama – https://youtu.be/H0DMApQFQpg

Ūdenskritums – https://youtu.be/TvSLGk30fW4

Busiņš uz Brazīliju – https://youtu.be/WJLlgvWGFd4